Koku vainagā korekcijas var veikt tiem ziedot, vai arī vēlāk, ja vien nebūsim pasteigušies. Ja nu tomēr ķeramies klāt koku veidošanai, iespējams noderīga var būt “Mācību filma augļkopjiem”, kas šobrīd pieejama Tehnoloģiju pārneses centra mājas lapā: www.fruittechcentre.eu. Tai pat laikā katram der saprast, ko tad īsti gribam panākt, veidojot kokus, kāds darbam ir mērķis. Dārzkopja izpratnē mērķi varētu būt vairāki: lai pēc iespējas ātrāk tiktu gūtu raža, lai kvalitatīva raža būtu arī vēlāk, citus gadus, un lai darbs nav par apgrūtinājumu, bet sagādātu prieku – koki būtu viegli veidojami, vēlāk arī augļi viegli aizsniedzami.

Darboties ar prieku nozīmē sava veida atpūtu, reizē ar koku veidošanu savā dārziņā arī cepot gaļu, grilējot dārzeņus, šampinjonus, esot kopā ar ģimeni. Lai to sasniegtu, jāpielieto daži pamatprincipi: augļu koku vainagā ir jāielaiž gaisma un tas ir jāpazemina; lai to panāktu, koks jāsāk veidot no galotnes – augšdaļai jābūt šaurākai (veidojam “piramīdas” nevis “palmas”); savukārt, lai tas izdotos, vainaga augšdaļā neatstāj resnos zarus; tai pat laikā der ievērot principu – labāk izgriezt vienu resnāku zaru nekā daudz sīkus zarus. Darbs pie koku veidošanas veicams regulāri, katru gadu, tad nebūs vajadzības izzāģēt lielus, resnus zarus (diametrā virs 6 – 7 cm), kuru brūces ilgstoši neaizaug. Ja nu tomēr kāds tāds zars gadās, tad labāk atstāt palielu celmu, kas ar laiku iekalstu un neradītu dobumus stumbrā.

Jebkurā brīdi, dārzā pamanot bojātos zarus, tie jāizgriež. Tas noteikti attiecināms arī uz skābajiem ķiršiem ziedēšanas laikā vai īsi pēc, kad to ziedi, zari var tikt bojāti no ķiršu mēra. Bojājumi izpaužas kā nobrūnējuši apvītuši ziedi, kas palikuši pie zara un nebirst. Šādus zarus pamanot, tai jāgriež ārā ar vēl gabalu dzīvā zara līdz kādam sānzaram. Jo laicīgāk to pamanām, jo labāk. Tad, kad to ieraugām, nekādas “zāles” arī vairs nelīdzēs.

Dārzu kopšanā viens no svarīgākajiem pasākumiem ir fitosanitārie darbi. Viens no tādiem ir pērno lapu savākšana, tās kompostējot vai kā citādi veicinot to ātrāku satrūdēšanu. Tas svarīgi tāpēc, ka uz tām pārziemo daži no slimību izraisītājiem kā ābeļu kraupja izraisītāja sporas. Tās no šīm lapām mitrā, lietainā un siltā laikā izlidos, kamēr vien lapas būs dārzā. Par to, kāpēc dažādo slimību ierosinātāju klātbūtne un izraisītie bojājumi būtu jāmazina, droši vien nav jāraksta.

Lai nodrošinātu jauno kociņu augšanu (arī pērn un aizpērn stādīto), būtu jāparūpējas, lai to apdobes vismaz metra diametrā būt brīvas no jebkāda veida apauguma. Zāle apdobē – lielākais konkurents pēc ūdens un minerālvielām. To var darīt, apdobes rušinot, iestrādājot reizē arī kādu mēslojumu, mulčējot ar zaru šķeldu vai ko tamlīdzīgu. Mulča vai uzrušināta augsnes virskārta mazinās mitruma zudumus no augsnes, kas šajā pavasarī var būt ļoti no svara, lai koki augtu un ražotu.

Pieturoties vēsam laikam, turpinās kailsakņu augu stādīšana. Svarīgi, lai būtu zināma augļu koku stādu izcelsme (augi ar pasi) un svarīgi izvēlēties šķirni, kas būs ziemcietīga un slimībizturīga. Pēdējo gan lielā mērā nosaka kā koki tiks kopti, to ikgadējs mērens pieaugums, spēja konkurēt ar nezālēm.

Ja nu tomēr gribās dārzā ko garšīgu, bet ne tik ziemcietīgu, bet varbūt vēlme ir pēc lielākas dažādības, bet vieta neatļauj, tad var mēģināt vingrināties potēšanā. Tam gan jābūt iepriekš sagatavotam, saglabātam potzaram attiecīgai šķirnei. Kokam, kuru pārpotēs, jābūt ieveidotam vainagam, kur potes tad liktu uz pamatzariem, ja koks vēl jauns. Vecākam kokam, iepriekš būtu jāveic vainaga atjaunošana. Tas tāpēc, ka potējumi labāk pieaugs divus trīs gadus veciem zariem. Ja vēl miza nelobās, var izmantot potēšanas metodes, kuras sauc par kopulēšanu (kā to darīt, ieskatām var noderēt šis materiāls). Aiz mizas potzaru nebāzīs arī ķiršiem, plūmēm, aprikozēm un persikiem.