Vēderprieki sākas tiem, kam garšo plūmes, persiki, aprikozes, krūmmellenes, un kur tad vēl pirmie vasaras bumbieri un āboli, sākot ar ‘Balto dzidro’, saldo ‘Konfetnoje’ un vēl arī “pazaļu” graužamu ‘Kovaļenkovskoje’. Tik jāuzmanās tiem steidzīgākajiem, jo pirmie nogatavojas tie āboli un plūmes, kurus jau kāds ir paspējis pirms jums iemēģināt kā ābolu vai plūmju tinēju kāpuri. Krūmmellenes ēdājus priecēs ilgāku laiku, jo ogas ienākas pakāpeniski un mutē bāžamas un lasāmas būs tās, kur arī “ogas dibentiņš” – daļa pie kātiņa būs ieguvusi gatavas ogas raksturīgo krāsu. Augustā pienāk tas brīdis, kad smiltsērkšķi iegūst spilgti oranžo krāsojumu. Tas vilina arī putnus, kas to vien gaidīt gaida, turpinot sirot baros pa dārziem. Smiltsērkšķi noteikti būs viens no bagātīgākajiem vitamīnu avotiem krājumos ziemai, kad būs cīniņš ar vīrusiem. Un kur tad vēl pirmās rudens avenes, kas vēl ilgi līdz pat pirmajām salnām turpinās ziedēt un veidot, gatavināt ogas. Tai pat laikā darbi turpināmi, lai veidotu ķiršu koku vainagus, jo raža jau noteikti ir novākta. Kā tas darāms, skatiet jūlija mēneša darbu sarakstā.

Kad vasaras aveņu raža būs vēderā, burciņā un saldētavā, atcerieties, ka noražojošie dzinumi jāizgriež pēc iespējas drīz, dodot vietu jaunajiem dzinumiem, kur raža būs nākamgad. Vecie dzinumi izgriežami steidzami, tādējādi mazinot jauno dzinumu iespējamību ciest no iedegām, mizas plaisāšanas un arī pangodiņu postījumiem. Jaunie dzinumi arī izretināmi, atstājot uz šaurās 30 cm platās aveņu rindas metru atkarībā no šķirnes ne vairāk kā piecpadsmit.

Tad kad ogulāju – jāņogu, upeņu ērkšķogu raža ir novākta, arī tur būtu jāķeras klāt ar asiem instrumentiem. Pirmkārt jau retinot - izgriežot visus pārāk nolīkušos, dažādā veidā bojātos, ražas vākšanas laikā aizlauztos zarus. Upenēm jārūpējas, lai katru gadu no jauna būtu spēcīgi pieci līdz seši jaunie kakleņa dzinumi, un tos zarus, kas sasnieguši jau piecu sešu gadu vecumu no krūma izgriež pēc iespējas zemu. Jāņogām savukārt pamatdzinumi kalpo ilgāk, bet to sānzari retināmi, atstājot vien pašus jaunākos sāndzinumus, bet divus, trīs gadus un vecākus sānzarus izgriežot. Jāņogām jāveicina jaunu spēcīgu sānzaru veidošanos. Tikai uz tādiem katru gadu būs skaisti gari ogu ķekari. Pretējā gadījumā, ja arī tikko stādītam krūmam ogas vēl bija skaistas, novecojot zariem, uz tiem ogu ķekari būs īsāki un sīkākām ogām. Ērkšķogām savukārt dzinumi retināmi, nolīkušie izgriežami un atjaunināmi. To var paveikt meklējot kādu augšup vērstu sānzaru nolīkušā zara kūkumā, līdz kuram tad to nolīkušo daļu nogrieztu.

Kārtīgs dārznieks visticamāk zemenes, vismaz kādu daļu, stāda katru gadu no jauna, jo ilgāk par četriem gadiem jau tās neaudzēs. Vecākos zemenājos bieži vien ogas ir sīkākas, tādos var atrast vairāk slimību un kaitēkļu. Lai ierīkotu zemeņu dobi, vislabāk zemeņu stādus iegūt pie tiem, kas to audzēšanā ir specializējušies, tad stādi būs arī spēcīgāki, veselīgāki un bagātīgi ražos jau nākamajā sezonā. Un tomēr, ja gribam ņemt stādus no savām pašām labākajām šķirnēm, tad stādi iegūstami no pērn vai šajā pavasarī stādītajām. Tas nodrošinās, ka stādi būs pietiekami spēcīgi un salīdzinoši arī veselīgāki nekā no vecākiem mātesaugiem ņemtie. Vislabāk jaunstādus ņemt no stīgu pirmajām jauno zemeņu rozetēm. Tas tāpēc, lai varētu ierīkot zemeņu dobi pēc iespējas agrāk, lai zemenes ieaugtos un labi ražotu nākamajā gadā. Svarīgi, protams, ir dobi sagatavot. Augsne ielabojama ar kompostu, organisko vai minerālo mēslojumu. Pirms tam vieta atbrīvojama no nezāļu sakneņiem. Taču tālāk jau katra brīva improvizācija – zemenes var stādīt rindās ap 25 cm stādu no stāda izvietojot, nākamajā gadā klājot salmus starp rindām. Var stādīt līdzīgi arī dobēs (divrindu slejās, kur satuvinātas divas rindas ar pamīšus izvietotiem stādiem). Kāds izmantos ģeotekstilu, ar ko pārklās nedaudz paaugstinātās zemeņu dobes. Tas mazinās nezāļu augšanu un ogas būs tīrākas, labāk saglabās augsnē mitrumu. Tumšas krāsas ģeotekstils veicinās nedaudz agrākas ražas veidošanos. Ja nu gadījumā kāds dobes pārsegs ar melnu vai baltu plēvi, tad būtu jāparūpējas par pilienveida apūdeņošanas ierīkošanu zem tās. Zemenes pēc stādīšanas aplejam, nodrošinot to ieaugšanos. Sausos apstākļos jaunstādītais zemeņu lauks ir laistāms.

Noteikti ir jāparūpējas par zemenēm, kas stādītas iepriekš un ir devušas mums garšīgo ogu ražu. Tās pēc ražas vākšanas ir jānodrošina ar barības vielām, ko var dot minerālmēslu veidā, ja dobes nesedz kāds segums. Tas tāpēc, ka vajadzīgs nodrošinājums ziedpumpuru ieriešanai nākamā gada ražai, kas notiek jau šobrīd. Mēslojumu var dot arī izšķīdinātā veidā kopā ar laistāmo ūdeni. Noteikti pirms to darīt, svarīgi iepazīt mēslošanas līdzeklim līdz doto informāciju – drukātu uz iepakojama kā atšķaidīt pirms laistīt. Vairumā gadījumu sagatavotajam mēslojuma šķīdumam nevajadzētu pārsniegt 0,5% koncentrāciju.

Lai ātrāk tiktu galā ar ērkšķainajiem smiltsērkšķiem un varbūt kādam ērtāka ogu lasīšana būtu pavēnī kādā lapenē, daļa ražas ir nogriežama ar visiem dzinumiem. Tā var darīt krūmā ar tiem saucamajiem “aklajiem dzinumiem”. Tiem, kuru “ogu vāles” galā nav šī gada jaunais pieaugums. Tie tāpat būtu jāgriež ārā, jo, ja nav pieauguma, tie nākamgad būs sausi un saskrāpēs rokas pie krūmu kopšanas un, lasot ogas. Tā ir sava veida šo krūmu veidošana ražas laikā. Ja vēlamies krūmu zemāku, var izgriezt arī kādu lielāku augstāku zaru, kas ir vismaz trīs gadus vecs ar visām ogām. Lai mazāk sadurtu pirkstus, ogas no zara lasāmas “pa spalvai” (no zara pamatnes), ne no gala. Smiltsērkšķu ogas ir skābas, kādu noteikti saspiedīsiet un sašķaidīsiet pat tīri netīšām. Rokas sūrstēs, ja būsiet sadūrušies uz ērkšķiem. Ja ir iespējas ogas ar visiem zariem sasaldēt, tad vēl tik sasalušas ogas “nokuļamas” no zariem un vētījamas no lapām un gružiem. Ko tālāk darīt ar ogām, tas katra paša ziņā.

Našķējoties gar ogu krūmiem un visu citu darbu steigā, garāmejot pievērsiet uzmanību arī rudens un ziemas šķirņu ābelēm, bumbierēm, kā arī plūmēm, jo laikus pamanot tajos bojātus augļus, tos noplūcot un savācot, mazināsiet puves izplatīšanos uz vēl nebojātiem augļiem. Ap stumbriem ābelēm var likt gofrētas kartona jostas, tās cieši nostiprinot. Tur līdzīgi kā aiz raupjās ābeles mizas salīdīs kaitēkļi, kas meklēs ziemošanas vietu. Šīs jostas vēlāk rudenī būs savācamas un sadedzināmas, mazinot kaitēkļu daudzumu dārzā.
Ja vēlamies košākus augļus, tad, ja tas nav iespēts, var izlauzt no ābeļu vainaga liekos jaunos dzinumus, kas sabiezina vainagu, aug stāvi, ir izauguši pārāk gari un nekādi nevar beigt augšanu. Tas ļaus saulei vairāk ieskatīties vainagā, veicinot augļu krāsošanos. No svara ir pat viena lapa, kas ir priekšā auglim, lai tādēļ ābolam rastos gaišāks pleķis bez virskrāsas.

Ja dārzā ir vīnogulāji, tad laiks izgaismot to ogu ķekarus – nogriežot lapas. Uzturams šaurs vīnogāju krūms - īsināmi dzinumi, tā veicinot arī dzinumu nobriešanu. Lai pasargātu ogas no lapsenēm un citiem kārumniekiem, iespēja ķerties klāt šūšanas darbiem, izveidojot no “aizskaru auduma” maisiņus, kas ietvertu ķekaru, to galu savelkot pie ķekara pamatnes.

Edgars Rubauskis
Dārzkopības institūta vadošais pētnieks